Logo
lv en

Kas vienam atkritumi, citam ir resursi: pārtikas pārpalikumi apritīgā ražošanā

05.10.2026

Pārtikas ražošanā pārpalikumi ir teju neizbēgami, tomēr tas nenozīmē, ka tie ir atkritumi. Tas, kas vienā uzņēmumā vairs nav izmantojams sākotnējam mērķim, citur var kļūt par vērtīgu izejvielu. Savukārt pārtika, kas nav pārdota, bet joprojām ir droša lietošanai, var nonākt pie cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama. Kā panākt, lai šādu piemēru būtu vairāk? Kā savienot uzņēmumus, kuriem rodas pārpalikumi, ar tiem, kuri spēj tos izmantot? Un kā vienlaikus nodrošināt, ka pārtikas apritīgums ir ne tikai videi draudzīgs un ekonomiski pamatots, bet arī drošs cilvēkiem? 

Par šiem jautājumiem 10. septembrī “Riga Food 2026” notika seminārs  “Kas vienam atkritumi, citam – resursi: pārtikas pārpalikumi apritīgā ražošanā”. Diskusijā piedalījās Agita Kraukle Pārtikas bankas “Paēdušai Latvijai” vadītāja, CLEANTECH LATVIA izpilddirektore Evija Pudāne, SIA “BIOMUND” dibinātājs un vadītājs Kārlis Sams, biedrības “Tavi draugi” projektu vadītāja Renāte Grundštoka un Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča. Sarunu vadīja LSM žurnāliste Sandra Kropa. 

Diskusija izgaismoja vairākus savstarpēji saistītus ceļus, kā pārtikas sistēmā nezaudēt vērtīgus resursus, sākot ar pārpalikumu rašanās novēršanu un pārtikas ziedošanu un beidzot ar ražošanas blakusproduktu izmantošanu pilnīgi jaunu produktu radīšanai. 

Pirms domāt par atkritumiem, domāt par resursu

Aprites ekonomikas skatījumā būtisks jautājums ir nevis tikai tas, kā apsaimniekot radušos atkritumus, bet gan – kā nepieļaut, ka vērtīgs resurss vispār kļūst par atkritumiem. Kā diskusijā minēja Kārlis Sams – “atkritumi” savā ziņā ir apzīmējums lietām, kurām vēl neesam atraduši pielietojumu. Tas nenozīmē, ka pilnīgi visus atlikumus iespējams izmantot no jauna, tomēr pārtikas ražošanā vēl ir ievērojamas iespējas saglabāt resursos jau ieguldīto vērtību. 

Tas nozīmē skatīties uz visu pārtikas aprites ķēdi. Vispirms – vai iespējams labāk plānot ražošanu un pārdošanu, lai pārpalikumu būtu mazāk? Ja produkts tomēr palicis nepārdots, vai to iespējams ziedot? Ja tas nav piemērots ziedošanai, vai tajā esošās vielas un resursus iespējams izmantot citā ražošanas procesā? 

Pārtikas ziedošana – resurss, kas var nonākt pie cilvēkiem

Viens no tiešākajiem veidiem, kā novērst pārtikas nonākšanu atkritumos, ir tās ziedošana. Diskusijā izskanēja, ka ziedojumos bieži nonāk augļi un dārzeņi, kas neatbilst ierastajiem vizuālajiem standartiem, piemēram, ir nepareizā izmērā vai ar kādu vizuālu defektu. Tāpat tiek ziedota maize un citi maizes izstrādājumi ar īsu realizācijas laiku, kā arī piena produkti. 

Taču pārtikas glābšana praksē nav tik vienkārša kā produkta pārvietošana no veikala vai ražotāja pie labdarības organizācijas. Ziedojumu plūsma ir grūti prognozējama – organizācijas iepriekš nezina, ko un kādā apjomā konkrētajā dienā saņems. Vienā reizē tās var būt dažas vienības, citā – ievērojams daudzums pārtikas, kam īsā laikā jāatrod saņēmēji. Īpaši sarežģīti ir produkti ar īsu derīguma termiņu – diskusijas dalībnieki norādīja, ka šādos gadījumos produkti nereti tajā pašā dienā tiek nogādāti organizācijām, kas tos var uzreiz izmantot ēdiena gatavošanai vai atbilstoši uzglabāt. Savukārt noteiktus produktus iespējams sasaldēt, ievērojot attiecīgās prasības. 

Ko īsti drīkst ziedot?

Viens no šķēršļiem pārtikas ziedošanai ir neziņa. Diskusijā izskanēja, ka daļa uzņēmumu joprojām baidās ziedot produktus, jo nav pārliecināti par pārtikas drošības prasībām vai pieņem, ka konkrētu rīcību Pārtikas un veterinārais dienests neatļaus. 

PVD pārstāve savukārt norādīja, ka praksē nereti sastopams pieņēmums “PVD noteikti neļaus”, lai gan uzņēmums par konkrēto risinājumu ar dienestu nemaz nav konsultējies. Tādēļ līdzās regulējumam būtiska ir tā skaidrošana, informācijas apmaiņa un stereotipu pārvarēšana. 

Praktisks palīgs šādos gadījumos ir pārtikas ziedošanas vadlīnijas, kurās vienuviet apkopota informācija par prasībām pārtikas ziedošanai. Tās palīdz saprast, kā rīkoties ar dažādu veidu produktiem un kā nodrošināt, lai pārtikas glābšana notiktu droši. 

  • “Izlietot līdz…” un “Ieteicams līdz…” nav viens un tas pats. Pārtiku pēc “Izlietot līdz…” termiņa beigām ziedot nedrīkst. Savukārt “Ieteicams līdz…” attiecas uz minimālo derīguma termiņu, un vadlīnijās noteiktos gadījumos paredzēta iespēja pārtiku ziedot arī pēc šī datuma. 

  • Jo agrāk produkts tiek nodots ziedošanai, jo vairāk laika saņēmējorganizācijām ir to nogādāt cilvēkiem. Īpaši svarīgi tas ir produktiem ar īsu derīguma termiņu. 

  • Vadlīnijās aprakstīti nosacījumi, kā ziedošanai paredzētu pārtiku iespējams sasaldēt, kā tā jāmarķē un cik ilgi to drīkst uzglabāt. 

  • Pārtikas apritīgums nenozīmē pārtikas drošības prasību apiešanu. Arī ziedojot jāievēro prasības attiecībā uz uzglabāšanu, transportēšanu, higiēnu, marķēšanu un izsekojamību. 

Ar ziedošanu vien nepietiek

Ne visi pārtikas ražošanas pārpalikumi ir piemēroti ziedošanai. Ražošanā rodas arī blakusprodukti un atlikumi, kuriem jāmeklē citi izmantošanas veidi. Tieši šeit īpaši nozīmīga kļūst industriālā sadarbība – viena uzņēmuma pārpalikums var kļūt par cita uzņēmuma izejvielu. 

Diskusijā izskanēja pieredze no apmācībām, kurās dažādu nozaru uzņēmēji dažu stundu laikā spējuši atrast potenciālus saņēmējus saviem ražošanas atlikumiem. Tas parāda, ka reizēm risinājums jau pastāv, bet uzņēmumi vienkārši nezina cits par cita vajadzībām un pieejamajiem resursiem. Latvijā jau tiek izmēģināti arī tehnoloģiski risinājumi, kas ļauj no pārtikas ražošanas atlikumiem iegūt jaunus resursus. 

Viens no diskusijā apspriestajiem piemēriem ir alus drabiņu izmantošana kāpuru audzēšanai. Pilotprojektā izveidota automatizēta audzēšanas sistēma, kurā kā viena no galvenajām izejvielām tiek izmantotas Latvijā pieejamās alus drabiņas. Mērķis ir no izaudzētajiem kukaiņiem iegūt augstvērtīgu izejvielu izmantošanai dzīvnieku pārtikā. No vienas tonnas alus drabiņu iespējams iegūt aptuveni 200 kilogramus dzīvu kāpuru. Vienlaikus šis piemērs labi parāda, ka jaunam ražošanas procesam nepieciešama pietiekami paredzama izejvielu plūsma. 

Vēl viens piemērs ir skābpiena sūkalas. Diskusijā tika stāstīts par sadarbību ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes pētniekiem, meklējot iespēju no šīs masas izdalīt proteīnu. Pētījuma rezultāti bijuši veiksmīgi, taču nākamais jautājums jau ir par risinājuma mērogošanu – vai būs pieejams finansējums ražošanas procesa attīstīšanai un vai iegūtajam produktam būs tirgus. Tas atgādina, ka apritīgs risinājums nevar balstīties tikai uz tehnoloģisku iespējamību. Tam jāspēj darboties arī ekonomiski. 

Priekšnoteikumi, lai pārtikas pārpalikumi kļūtu par resursu

Daudzi no diskusijā identificētajiem šķēršļiem patiesībā noved pie viena jautājuma  -informācijas apmaiņas. Pārtikas ziedošanas organizācijām jāzina, kur un kad pieejami produkti. Ražotājiem jāzina, kam varētu būt nepieciešami viņu blakusprodukti. Savukārt uzņēmumam, kurš meklē alternatīvu izejvielu, jāspēj atrast tās radītāju. 

Diskusijā izskanēja nepieciešamība pēc vienotāka tīkla, kurā ražotāji, ziedotāji un saņēmēji varētu ātri apmainīties ar informāciju un saprast, kur konkrēto resursu iespējams izmantot. 

Taču ar digitālu savienošanu vien nepietiek. Pārtikas ziedošanai nepieciešams transports, noliktavas, aukstuma ķēde, saldētavas un cilvēki. Diskusijā tika minēts ļoti praktisks piemērs – pieņemt 300 gramus maizes principā ir labi, taču, ja pēc tās ir speciāli jābrauc, transporta izmaksas un radītā ietekme uz vidi var padarīt šādu braucienu nesamērīgu. 

Tādēļ pārtikas apritīgums nav tikai jautājums par to, vai pārpalikumu iespējams izmantot, tikpat svarīgi ir kur, kad, kādā apjomā un ar kādiem resursiem to iespējams izdarīt. 

Mazāk pārpalikumu, vairāk vērtības

Diskusijas noslēgumā izskanēja arī atgādinājums, ka aprites ekonomikas mērķim nevajadzētu būt bezgalīgi meklēt pielietojumu arvien lielākam pārpalikumu daudzumam. Jādomā arī par to, kā tos neradīt. Tas nozīmē precīzāk plānot, ko un cik daudz ražojam un iepērkam, pilnveidot ražošanas tehnoloģijas un izmantot digitālus risinājumus. Vienlaikus pilnībā izvairīties no pārpalikumiem, visticamāk, nebūs iespējams – un tad svarīgs kļūst nākamais jautājums: kā ar tiem rīkoties pēc iespējas gudrāk? 

Atbildes var būt dažādas. Pārtiku, kas joprojām ir piemērota cilvēku patēriņam, iespējams novirzīt ziedošanai. Ražošanas blakusproduktus var izmantot citā procesā, no tiem iegūt vērtīgas vielas vai radīt jaunus produktus. Savukārt uzņēmumu sadarbība var palīdzēt atrast pielietojumu resursiem, kas līdz šim nonākuši atkritumos. Tam nepieciešamas tehnoloģijas un investīcijas, kā arī zināšanas, skaidri saprotamas prasības, infrastruktūra un sadarbība. 

Tāpēc viens no praktiskākajiem soļiem ceļā uz apritīgāku pārtikas ražošanu var būt arī viens no vienkāršākajiem: pirms kaut ko saukt par atkritumiem, noskaidrot, vai tiešām tie kādam nav resurss. 

Dalīties:

LIFE projekta rezultāti: mērķtiecīgi vides pasākumi palīdzējuši samazināt cigarešu izsmēķu piesārņojumu pat par 43%

09.11.2026

SIA “Zaļā josta” Eiropas Savienības LIFE integrētā...
Lasīt vairāk
Cēsis neizmet – Cēsis dalās! Atklāts aprites centrs „Lapsu 19”

30.10.2026

29. oktobrī Cēsīs atklāts aprites centrs „Lapsu 19” –...
Lasīt vairāk
Iepirkšanās ar pievienoto vērtību - i/c “Olimpia” aicina iepazīt ekspozīciju “Izsmēķis nav sīkums”

28.10.2026

No 30. oktobra līdz 13. novembrim iepirkšanās centrā...
Lasīt vairāk
Pētījums: trīs gadu laikā būtiski pieaugusi Latvijas smēķētāju atbildība par cigarešu izsmēķu izmešanu

26.10.2026

Latvijas smēķētāju paradumos vērojamas būtiskas pozitīvas...
Lasīt vairāk